Mazuļi dabā un to „glābšana”.

Kā šajā dabas pasaulē iekļaujas cilvēks? Arī kā dabas daļa – it kā... Bet mūsdienu cilvēki ir tālu aizgājuši prom no dabas – savā izpratnē un attieksmē pret to. Katru gadu simtiem zaķēnu un stirnēnu tiek sapļauti (kad dabiskā instinkta vadīti nekustīgi guļ un gaida atnākam savu mammu...), nepieskatītu suņu saplosīti (jo vēl ir pārāk mazi, lai spētu no tiem aizbēgt...), cik daudz dažādu dzīvnieku iet bojā uz autoceļiem, dedzinot kūlu u.t.t. Un katru gadu ir sava daļa dzīvnieku un putnu mazuļu (uz kopējā fona, protams, pavisam neliela daļiņa), kuri arī tiek atņemti dabai – vēloties tos gluži nepamatoti glābt.


Ja skatās atsevišķi dzīvnieku pasauli, tad vieni no pimajiem mazuļiem, kuri nāk pasaulē, ir mežacūkām. Kas ir, tas ir, bet mežacūku mammas savus strīpainos un skaļos mazuļus mēdz arī aizstāvēt! Arī no cilvēka! Tā ka tie sivēni, kuri nokļūst pie cilvēkiem, parasti ir suņu noķerti, bet vientuļam meža pastaigu mīļotājam satiekot (sadzirdot) mežā mežacūkas ģimeni, prātīgāk būtu „dot viņai ceļu”.

 

 

 Maija sākumā dzimst arī aļņu mazuļi – viens vai bieži vien arī divi alnēni, kuru māte arī spēj savus bērnus aizsargāt (un veiksmīgi to arī dara) no plēsējiem. No pieredzējušas, gādīgas aļņu mātes, kurai līdzās ir pāris dienu vecs mazulis arī vajadzētu uzmanīties klusu meža pastaigu mīļotājiem. Jāsaka gan – alnene, kuras bērns (bērni) ir jau nedēļu jeb divas vecs, labi var sekot savām mātēm un, izdzirdot tuvojamies cilvēkus, aļņu ģimene pati ātri dosies prom.

 

Staltbriežu mazuļi dzimst nedaudz vēlāk, sākot no maija vidus un vēl vēlāk, maija beigās un jūnija sākumā pasaulē nāk arī stirnēni. Gan briedēni, gan stirnēni ir koši raibi – brūni ar baltiem plankumiem (atšķirība ir tikai izmēros – stirnēni, protams, ir mazāki). Ne briedene, ne stirna nav spējīgas aizstāvēt savus bērnus no vilka, lūša, suņa vai cilvēka. Labāk ir izglābties mātei, kurai pēcnācēji var būt arī citus gadus, nevis aiziet bojā aizstāvot savus mazuļus, kuri vienalga ir lemti nāvei bez mātes piena saņemšanas. Tāpēc dabā tā ir „iekārtots”, ka šie mazuļi vairākas dienas lielāko daļu laika pavada vieni paši pilnīgi nekustīgi guļot (lai nenodotu ar savu klātbūtni) un gaidot mammu, kas atnāks pie viņiem tos pabarot tad, kad tas būs droši. Ja stirnu māte, kad tā ir kopā ar stirnēnu, sajūt briesmas, tā ātri metas bēgt, bet tās mazulis ātri noguļas zemē un „sastingst”. Šajos brīžos, ja briesmu iemesls ir bijis cilvēks, bieži vien situācija tiek nepareizi izprasta un stirnēns tiek uzskatīts par „mātes pamestu” un tiek „glābts”, līdz ar to nonāk pie cilvēkiem un praktiski tiek atņemts dzīvei dabā, brīvībā, jo Latvijā joprojām nav sava savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centra, kur zinoši speciālisti pietiekami prasmīgi sagatavotu savvaļas dzīvniekus to palaišanai atpakaļ brīvībā.
Pilnībā cilvēku aprūpē uzaudzis savvaļas dzīvnieku mazulis ir zaudējis bailes gan no cilvēkiem, gan arī suņiem, kaķiem, automašīnām u.c. civilizācijas radītiem draudiem, no kuriem uzmanīties tiem būtu iemācījušas to bioloģiskās mātes. Šādi cilvēku uzaudzināts meža zvērs (īpaši mežacūku, stirnu, briežu, arī aļņu tēviņi) pieaudzis kļūst bīstams arī pašam cilvēkiem, jo vairs no tiem nebaidās un var mēģināt uzbrukt, īpaši riesta laikā, kā arī vienkārši „pieprasot” ēdamo (parasti maizi, ar ko galīgi nepareizi bieži vien tiek baroti savvaļas dzīvnieki).
Šādus, pie cilvēkiem uzaugušus un vēlāk (parasti rudenī) mežā atlaistus meža zvērus parasti noplēš apkārt klaiņojoši suņi, tos pirmos nošauj medībās vai arī tie vienkārši nomirst no bada, nespēdami izturēt dzīvi savvaļā bez regulārām ēdienreizēm. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums – ko darīt? Kad meža dzīvnieks vai putns ir glābjams un kad nē? Un ko ar to (izglābto) darīt tālāk?
Tātad, vispirms – ja jūs esat mežā (pļavā, upmalā u.t.t.) sastapušies ar mierīgi guļošu dzīvnieku mazuli, visticamāk viņš guļ un gaida kārtējo barošanas reizi (t.i., savu mammu) un nepavisam nav „glābjams”. Neejiet tam klāt, neaiztieciet, nestāviet ilgi un nepētiet viņu, bet pēc iespējas ātrāk ejiet prom! Kamēr jūs būsiet šī – stirnēna, zaķēna, briedēna, alnēna u.t.t. -  mazuļu tuvumā, viņa īstā māte tam klāt neies! Ja pastaigājoties jums līdzi ir suns, bieži vien tieši viņš atrod noslēpušos dzīvnieka vai putna mazuli, tad arī šādos gadījumos pēc iespējas ātrāk savāciet suni un ejiet prom, pat ja suns mazuli ir iztraucējis un tas metas bēgt. Jo ātrāk atstāsiet izbiedēto dzīvnieciņu mierā, jo ātrāk viņš apstāsies, atkal apgulsies (noslēpsies) un galarezultātā noteikti satiks, sagaidīs savu īsto mammu.
Vasarās sastaptie putnu mazuļi arī visticamāk atrodas vecāku uzraudzībā, jo tie bieži pamet ligzdu pirms ir iemācījušies kārtīgi lidot. Tie mēdz slēpties zālē, krūmos u.t.t., kur vecāki turpina tos barot kamēr putnēni kārtīgi iemācās lidot un paši sameklēt sev barību. Pūces dažreiz perē parkos augošo lielo koku dobumos vai lauku māju saimniecības ēku pažobelēs, respektīvi, tuvu pie cilvēkiem. Tad ir gluži dabiski, ka cilvēki bieži atrod mazus, pūkainus pūčulēnus. Viņus nevajag glābt, jo to vecāki labi zin, kur bērni palikuši un naktī nesīs tiem noķerto barību.

 

 

Atgriezties