Velgas Vītolas pieredze ar pūčveidīgajiem putniem...

Tēvs, kā jau skolotājs būdams, man tad sīki izskaidroja visu par pūču uzvedību, izturēšanos, kluso lidojumu, labo redzi (kā dienā, tā naktī) un teicamo dzirdi. Viņam pašam arī reiz vēlā vakarā pūce bija uztaisījusi uzbrukumu- cepuri no galvas notriekusi un brilles arī tumsā nācies ilgi meklēt pa garo zāli... Kāpēc tas tā toreiz bija noticis- ej nu sazini! Visticamāk, ka turpat netālu pūčulēni bija slēpušies un kareivīgā māte bija sargājusi savus bērnus.
Man pašai pirmā reālā pieredze pūču turēšanā un audzēšanā sākās ar Knibiju- tā nosaucu meža pūces mazuli, kurš manā apgādībā nonāca maija otrajā pusē, kad tikko bija sācies otrais mans darba gads Gaujas nacionālajā parkā.
Problēmas ar pūču mazuļiem ir tādas, ka pūces savas ligzdas bieži vien ierīko cilvēku apdzīvoto vietu tiešā tuvumā- pilsētu parku lielo koku dobumos, lauku māju, saimniecības ēku pažobelēs, bēniņos utt. Mazie, vēl tikai pūkām klātie putnēni, kuri vēl nemāk kārtīgi lidot, atstāj dzimto ligzdas vietu un klīst turpat apkārt, kamēr pilnībā notiek spalvu maiņa un tiek apgūta lidošanas prasme. Vecāki turpina rūpēties un barot savus mazuļus- pūčulēni nav ne pamesti, ne aizmirsti, viņi dzīvo savu dabisko dzīvi, bet cilvēki bieži vien kļūdaini novērtē situāciju un nevajadzīgi glābj šos mazuļus. Reizēm gan tos noķer arī suņi, viņi iekrīt kādā kanalizācijas bedrē, tiek atrasti uz ceļa braucamās daļas utt., bet katru gadījumu būtu jāizvērtē atsevišķi un, ja vien tas ir iespējams, jāatstāj pūčulēni to dabiskajā vidē pie to īstajiem vecākiem. Tie mazuļus baro pārsvarā diennakts tumšajā laikā (ēdienu gādā abi vecāki) un barībā lielākoties ietilpst peļveidīgie grauzēji un citi sīkie zīdītājdzīvnieki, arī sīki putni un to mazuļi.
Man gadījās nesen redzēt ļoti interesantu dokumentālo filmu par meža pūču ģimenes dzīvi Krievijas mežos. Izperēti bija divi mazuļi, no kuriem viens ātri vien „izplivinājās” laukā no koka dobuma. Tad redzēju kaut ko pavisam it kā neticamu – kā mazais meža pūčulēns kāpa augšā pa koka stumbru, pie kam viņam tas izdevās itin veikli! Ar savu līko, aso knābi tas ieķērās mizā, noturot ķermeni vertikālā stāvoklī, un tā – pieturoties ar knābi, ātri vien „soļoja” augšā par koka stumbru – pie koka to noturēja kāju nagi un asais knābis! Iskatījās kā parasta soļošana enerģiski klanot galvu! Ņiprais pūčulēns tikai bija izvēlējies citu koku nevis to, kurā bija tā dzimtais dobums, bet tas netraucēja vecākiem cītīgi turpināt tā barošanu. Laikam vecākiem ne vienmēr labi veicās medībās un tā vienreiz tika atnesta zaķa pakaļkājas garā „pēdas” daļa – garš ciets kauls, klāts ar biezi apspalvoto ādu... Tas tomēr netraucēja mazulim iedabūt garo, cieto kaulu sevī iekšā, tikai pats arī pēc tam izskatījās – izstiepies garš stingri vertikālā pozā... Tas tikai norāda cik dažāda var būt pūču ēdienkarte un cik izturīgs un visu pārstrādāt spējīgs ir to kuņģis!
Tieši kuņģī notiek rūpīga norītās barības sašķirošana un nederīgās ēdiena atliekas veido cietu spalvainu „kunkuli” – tā saucamo atriju, kas atkal tiek izvadīta atpakaļ ārā caur muti. Skats, atklāti sakot, ir diezgan dīvains... Kad to vēroju pirmoreiz, likās, ka Knibijs nupat vai visas iekšas taisās izvemt laukā... un rezultātā viņam no knābja izvēlās kaut kas tāds, kam, pēc izskata, normālos apstākļos, nāktos atstāt ķermeni pavisam par citu atveri – citā pūču ķermeņa daļā...
Tā kā pūčveidīgie putni ēd ne tikai sīkos zīdītājdzīvniekus un putnus, bet arī vardes un kukaiņus, tad atrijas izskatās  pēc dažus centimetrus gara „izkārnījuma”, kurš sastāv no sapresētām spalvām, nagiem, kaulu gabaliņiem, hitīna un citām nesagremojamām berības atliekām.
Knibijs pārsvarā tika barots ar diennakti veciem izbrāķētiem cāļiem no tuvējās putnu fabrikas (peles tanī laikā bija liels „deficīts”) un sākumā cāļi tika sadalīti vēl sīkākos gabaliņos – kā dabā  būtu darījuši to dabiskie vecāki. Toreiz nebija nekādu piemērotu apstākļu pūču turēšanai un tas bija galvenais iemesls kāpēc nolēmu mēģināt atlaist Knibiju atpakaļ savvaļā. Turēts viņš tika saimniecības ēkā, kur arī iemācījās lidot un pēc aptuveni diviem mēnešiem ēkas durvis vienkārši tika atstātas vaļā (barība vēl vairākas naktis tika atstāta ierastajā vietā). Tālākas Knibija gaitas man nav zināmas..- varu tikai cerēt, ka viņš iemācījās pats sagādāt sev iztiku. Es biju izdarījusi visu ko tobrīd spēju..
Gadu laikā izaudzēju vēl vairākas meža pūces – tieši šīs sugas mazuļi visbiežāk nokļūst pie cilvēkiem. Pūčulēni parasti ātri pierod pie jauniem apstākļiem un cilvēka- barotāja, sāk sarunāties klakšķinot knābi un klusi „čiepstot pūču valodā”.
Dažreiz pūces tiek sabrauktas, tām meklējot barību uz autoceļiem un kad tās nenoreaģē pietiekami ātri uz tuvojošos mašīnu.. Parasti šādi gadījumi putniem (arī dzīvniekiem) beidzas letāli, bet 30 gadu laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad šie traumētie putni arī izdzīvo – arī patreiz Līgatnes dabas takās dzīvo viena tāda meža pūce, kura šādā negadījumā ir zaudējusi vienu aci – savvaļā viņa vairs nav spējīga izdzīvot.
Kopējā pūčveidīgo putnu mājā, ciešos kaimiņos ar meža pūcēm, dzīvo arī trīs ūpji – lielākie pūču dzimtas putni. Divi no tiem – Hugo un Otto ir pie cilvēkiem jau nokļuvuši ar dažādām traumām un brīvībā vairs nespētu dzīvot. Trešais ūpis ir – Dāma, kura sprostā nokļuva pēc saķeršanās ar zosu baru! Netālajās lauku mājās visu vasaru, pilnīgi mistiski to māju saimniekiem, bija zuduši cālēni, pīlēni un trusēni. Apkārt bijis kārtīgs žogs pret lapsām, jenotsuņiem un citiem četrkājainiem plēsējiem, vanagi un klijāni arī tā kā dienās netika manīti. Bet sīko putnu un dzīvnieciņu palika arvien mazāk un mazāk... Tā tas turpinājās līdz pat vēlam rudenim.
Tas, ka pie visa vainīgs ir ūpis, atklājās tieši Ziemassvētkos- tur naktī bija noticis uzbrukums zosu baram. Acīmredzot, pie vieglas barības ieguves pieradušais putns mežā nespēja atrast sev pienācīgā daudzumā barību un bija izšķīries par šo izmisīgo uzbrukumu. Ar vienu zosi ūpis būtu ticis galā, bet pārējās bija metušās šim virsū un cīņas rezultātā viena zoss bija beigta, taču arī pats ūpis bija stipri cietis un nākamo dienu sagaidīja „cietumā”- trušu būrī. Tā Dāma nonāca pie mums un pēc atlabšanas tika salaista kopā ar pārējiem diviem ūpjiem. Ūpjiem pēc ārējā izskata dzimumu noteikt nevar, tāpēc tikai pavasarī atklājās, ka jaunpienācējs ir sieviešu dzimtes- Dāma, jo izdēja olu! Tajā pirmajā pavasarī par olas izdēšanu lietas tālāk nevirzījās, bet vēl pēc gada gan- maija vidū pirmo reizi Līgatnē, nebrīvē turētiem ūpjiem izšķīlās mazulis Ufo!
Tad kad es pirmo reizi ieraudzīju no ūpju mammas apakšas rēgojamies mazuļa sīko galviņu ar aizvērtām acīm- skats bija visai nožēlojams. Ūpju mammai, palaižoties nost, atklājās visīstākais „sprāgonītis”- retām pūkām klāts putnēna ķermenis ar sīku galviņu un milzīgu zilganu vēderu... Mazulis gulēja ar acīm ciet un nekustējās, bet pa viņu rāpoja mušas... Atklāti sakot, biju pilnīgā pārliecībā, ka viņš nomirs tuvāko dienu, varbūt pat stundu laikā. Sazvanījos arī ar speciālistiem un uzzināju, ka nebrīvē turēti plēsīgo putnu mazuļi mēdzot iet bojā iekšējo parazītu dēļ, droši vien tas esot arī mans variants (vismaz spriežot pēc tā, kā es to visu aprakstīju...). Nu ko, gaidīju tikai piemērotu brīdi, kad pie ūpju būra nebūtu apmeklētāju, lai mazo „sprāgonīti” izņemtu laukā... Kad tāds brīdis gadījās, bija pagājušas jau pāris dienas un es ievēroju, ka mans „sprāgonis” ir tā kā vairāk appūkojies un pat nedaudz žirgtāks izskatās. Sapratu, ka viss tomēr ir kārtībā un sāku ar lielu interesi sekot līdzi ūpju ģimenes dzīvei.
Mamma pārsvarā uzturējās ligzdā- sēdēja kopā ar ūpēnu vai arī abi cieši saspiedušies blakus tad, kad Ufo jau bija paaaudzies tik liels, ka vairs nesatilpa zem mammas spārna. Reizēm redzama bija tikai Dāma, kurai cieši blakus atradās liela, gaišpelēka un apaļa „bumba”- tas bija Ufo, kurš galvu iebāzis mammai zem spārna, paša ķermeni atstājot ārpusē.
Rūpes par barības piegādi pilnībā uzņēmās gādīgais tēvs. Kad tika atnestas vakariņas, tas ir, peles, viņš nolaidās pie tām uz bluķīša, paņēma vienu knābī un sāka pārrunas ar savu personīgo sievu- tekstu nesapratu, bet cilvēka ausīm izklausījās kā klusināti „u-ū” saucieni no abām pusēm. Kad pašiem viss bija skaidri sarunāts, Hugo-tētis nolaidās blakus mammai un dēlam (ūpēna dzimums tā arī netika noskaidrots, man tikai viņš likās vairāk pēc vīriešu dzimuma). Tad pele „pārceļoja” ūpju mammas knābī, kura tad arī baroja mazo Ufo. Bet tēvs atkal devās medībās- uz bluķi pēc nākamās peles.
Vēlāk Ufo sāka barot abi vecāki- pa tiešo nogādājot peles sava vismīļotā, vienīgā mazuļa knābī. Ufo barību uzstājīgi pieprasīja ar skaļiem ķērcieniem, bet brīdī, kad pele tuvojās viņa personiskajam knābim, sagaidīja to ar mīļu čiepstēšanu.
Atstāts viens pats (abi vecāki arvien vairāk laika sāka pavadīt turpat augšā, koku zaros), Ufo izklaidēja sevi kā nu prata- skatījās apkārt uz gaismēnu rotaļām, novēroja pa sienu rāpojošas mušas un arī pats, piepalīdzēdams ar knābi, mēģināja uzdabūt savu, vēl joprojām nesamērīgi lielo, ķermeņa pakaļdaļu uz blakus esošās siena ķīpas. Lejā viņš centās eleganti nokāpt, vicinot pa gaisu tobrīd vēl mazos spārneļus, bet parasti jau gan viss beidzās ar neveiklu nošļūkšanu lejā uz apaļīgā dibengala. No ilgās un nekustīgās sēdēšanas uz zemes, droši vien, lai nepaliktu „stīvi kauli”, ūpēns cītīgi staipījās- vispirms staipīja garo kaklu, tad kājas, noskurinājās un tad apmierināts gulēja tālāk.  Runājot par Ufo kājām, tad bija brīdis, kad tās augot kļuva nesamērīgi resnas pārējam ķermenim (atsevišķu ķermeņa daļu augšana nenotika proporcionāli- pēc cilvēka skatījuma...)- kā tādi resni stabi ar milzīgiem pirkstiem...
Drīz vien es peles sāku likt ne tikai uz augstajiem bluķiem, tur pie tām varēja nokļūt tikai lidojot, bet arī uz zemes pie tuvākā šāda celma. Tad nu Ufo mēģināja arī pats aiziet „pavakariņot uz ēdamgaldu”. Šis process arī izskatījās visai komisks... Vispirms, ar tādu kā uzrāvienu, viņš piedabūja savu ķermeni no pozas „sēdus uz dibena” stāvus stāvoklī. Brīdi pašūpojies uz visām pusēm, viņš atguva līdzsvaru un riktīgi nopētīja vajadzīgo virzienu. Lai piedabūtu savu ķermeni kustēties tālāk, Ufo sāka gāzelēties uz priekšu un atpakaļ, un, kad bija sasvēries uz priekšu, ļāva inerces spēkam iekustināt tā kājas- un ātri aizsoļot līdz peļu kaudzītei. Atpakaļceļā gan vienmēr gāja vieglāk, un viņš lēni čāpoja atpakaļ, cenzdamies nenomīdīt savus garos kāju pirkstus. Gādīgie vecāki gan turpināja nest peles arī uz ligzdvietu- un vairāk nekā Ufo spēja apēst.
Kaut kas tomēr tajā kopīgajā dzīvošanā sagāja šķērsām (vienā sprostā dzīvoja Ufo ar abiem vecākiem un onkuli Otto), jo ievēroju, ka Ufo uzrodas jauni laukumiņi bez pūkām, kur tiem it kā nevajadzētu būt. Tāpēc, drošs paliek drošs, Ufo jūnija vidū tika nošķirts no vecākiem un ievietots pats savā atsevišķā būrī, tiešos kaimiņos ar vāverēm. Vāveru pāris pamodināja ūpēnā visus snaudošos mednieka instinktus, jo viņš vairākas dienas mēģināja nomedīt kustīgo barību, staigādams gar žogu turp un atpakaļ.
Barots Ufo tika tikai ar pelēm- viņam vispiemērotāko barību (kā jau pirmais ūpju mazulis, viņš tika papildus čubināts un lutināts). Pieaugušus ūpjus var barot arī ar liellopu gaļu, esmu lasījusi par ūpju audzētavu, kur par to barību tiekot veiksmīgi izmantotas liellopu sirdis, sagrieztas sīkos gabaliņos, upuri apviļāti rīvētu burkānu skaidiņās, kas palīdz veidot atrijas.
Ufo bija spējīgs pilnībā koncentrēties tikai vienai konkrētai darbībai, ja notika vairāki notikumi vienlaicīgi, ūpēns galīgi apjuka un sastindzis sēdēja, mirkšķinot savas lielās, oranžās acis. Uz katru atnesto peli viņš labu laiku cītīgi skatījās, reizēm enerģiski sagrābdams to kājas pirkstos (saucās- „nomedīja”). Tad noliecās, paņēma peli knābī un, ļoti sakoncentrējies, puspievērtām acīm, ar vairākām īsām rīšanas kustībām medījums beidzot tika norīts. Parasti gan vēl vienu laiku ārā no knābja rēgojās peles astes gals- kā tāda jaunuzradusies ūsa!
Ēda Ufo tiešām labi, auga ātri un pūkas drīz vien tika nomainītas pret skaistām, spīdīgām, brūngansvītrotām un īstajām spalvām.
Mums ceturto ūpi nu galīgi vairs nebija kur likt, tāpēc Ufo rudenī devās „gājputnu gaitās” uz Igauniju, kur līdzīgā „minizoo” viņam jau bija uzbūvēta plaša mājvieta! Cerams ka arī viņš dienās tiks pie savas „otras pusītes” un tālāk turpinās šo gudro un skaisto putnu dzimtu!
 

Atgriezties