Velgas Vītolas Stāsts par Ķūķi ...

Atpūtnieku grupiņa, ejot gar Gauju netālu no Ķūķu krācēm, bija izdzirdējusi skaļus, spalgus „svilpienus”. Meklējot neparastās skaņas avotu, garajā zālē tika „uziets” neliels brūns dzīvnieciņš – pa telefonu man tika paziņots, ka esot ūdele vai cauna, vai pat iespējams – ūdrs!  To, ka „parastam” cilvēkam ir problēmas ar dzīvnieku sugas (par dzimumu vispār nerunājot...) noteikšanu, zinu un pieņemu kā faktu – pat vairs nebrīnoties. Man piezvanīja, kad „atradums” jau bija paņemts un atvests uz Līgatnes dabas takām, tāpēc vienīgais, ko no savas atrašanās vietas (guļot uz akmens jūras krastā...) varēju ieteikt bija – ievietot dzīvnieciņu kastē, nolikt ūdeni un gaļu, kamēr vakarā tikšu mājās un sapratīšu – kas ir kas!
 Nu jā... Cilvēki šajā gadījumā bija rīkojušies „kā parasti” – vislabāko nodomu vadīti „glābuši”, viņuprāt, nelaimē nokļuvušu, „pazudušu” savvaļas dzīvnieku mazuli..., bet šoreiz stāsts ir par citu tēmu..!
 Mājās atbraucām vēlu vakarā un pašai nemaz vairs negribējās braukt skatīties, kas tad jauns mums ir uzradies. Meitai bija noskaņojums vēl apiet kādu līkumu un sarunājām, ka viņa aizies apskatīt – kādas īsti sugas iemītnieks tad sēž tajā kastē? Godīgi atzīstos – mans izbrīns bija liels, kad jau pēc brīža viņa piezvanīja, lai pateiktu, ka turot klēpī mazu ūdrēnu!
 Gaujas nacionālajā parkā biju nostrādājusi vairāk nekā 28 gadus un izaudzinājusi visdažādākos dzīvnieku mazuļus (stirnēnus, zaķēnus, alnēnus, lapsēnus, utt. – lācēnus ieskaitot), bet ar ūdrēniem nekādas darīšanas līdz šim nebija bijušas un, atklāti sakot, audzināt ūdru – tas bija sens mans sapnis! Tā nu sanāca, ka meitas dzimšanas dienā arī es saņēmu brīnišķīgu dāvanu – ūdrēnu Ķūķi!  Vārds Ķūķis tika ielikts saistībā ar ūdrēna atrašanas vietu pie Ķūķu krācēm, bet kā Dāvanu Ķūķi uztveru līdz pat šim brīdim...
 Ūdrēns atrašanas brīdī bija nepilnu pusmetru garš ( ar visu asti) un tā svars bija krietni mazāks par kilogramu (salīdzināju ar cukura paku – katru turot savā rokā, jo tobrīd vēl nebija pieejami svari), bet neizskatījās vājš vai novārdzis. Vecums varētu būt ap 35-40 dienām, jo pirmajās dienās varēja saprast, ka vēl nav pilnīgi attīstījusies dzirde – ūdrēns nereaģēja uz pēkšņu skaļu troksni.
 Lai pienācīgi (t.i.- visu diennakti) varētu rūpēties par ūdrēnu, paņēmu viņu uz savu māju – priekš manis ierasta lieta, ka mājās dzīvo kāds meža iemītnieks...! Vienā istabas stūrī izveidoju Ķūķim jaunu mājvietu – norobežotu teritoriju, kur ieklāju segas, ieliku vecas, siltas jakas , kurās ūdrēnam ielīst, ūdens trauciņu, kā arī vēlāk tika ielikta kastīte ar smiltīm. „Labiekārtoju teritoriju” arī ar svaigu zāli, zariem, sūnām, utt. – darīju visu, lai ūdrēnam izveidotu pēc iespējas dabiskāku vidi! Kas ir tas ir – Ķūķis manas pūles prata novērtēt... un nākotnē  gādāja, lai man vienmēr pietiktu darba viņa teritorijas uzkopšanā.....
 Mani ilgi turpināja izbrīnīt ūdrēna brīvā, drošā uzvedība! Parasti  savvaļas dzīvnieku mazuļiem tomēr nepieciešams kāds laiks (atkarīgs no sugas un dzīvnieku mazuļa vecuma), kamēr tas pierod pie cilvēka, pieņem to kā savu draugu un „mammu”.  Ķūķis omulīgi gulēja klēpī un acīmredzami „kaifoja” no šī procesa jau no pirmās dienas. Tā kā tas bija mans pirmais ūdrēns, nemāku teikt, vai tāda uzvedība ir raksturīga visiem ūdrēniem šādā vecumā vai arī Ķūķis bija „īpašs gadījums”.
 Pirmo diennakti Ķūķis atteicās pat pamēģināt sūkt pienu, lai arī cik bagātīgs bija „piedāvājums” – dažādi pieni, dažādi knupji, dažādi trauki! Protams, viss piedāvājums stipri  atšķīrās no ūdru mammas piena, kas nāca no riktīgā pupa... Arī ūdens bļodiņā priekš ūdrēna bija jaunums, bet to tomēr atzina par „labu esam” un sāka dzert. Mēģināju piedāvāt arī šķidru maltās gaļas putriņu, ko ūdrēns arī pamēģināja „iesūkt” no bļodiņas, bet skaidri bija redzams, ka līdz šim visu uzņemto barību (mammas pienu) tas ir tikai sūcis.
 Kad Ķūķis negulēja kādā klēpī, viņš labprāt ierakās mīkstajos džemperos, kuri nu kalpoja viņam kā midziņa. Izgulējies, klusi runādamies savā ūdrēna valodā (nemāku aprakstīt šīs skaņas, bet izklausījās ļoti mīļi un maigi...) iznāca apskatīties – kas jauns apkārt?  Savu tualeti pats iekārtoja noteiktā vietā vienā savas teritorijas stūrī, bet jau pēc dažām dienām „atklāja” (ar „mammas” palīdzību) smilšu kasti un turpmāk ļoti kārtīgi visas savas svarīgās darīšanas  devās kārtot smiltīs. Ķūķēns bija apveltīts ar īpašu kārtības mīlestību, jo pat „pūkšķi” palaist gāja uz smilšu kasti!
 Ēst no pudelītes Ķūķis sāka pēc aptuveni pusotras diennakts, kad paņēmu viņu rokās vēl saldi aizmigušu, un tāds – vēl īsti nepamodies, pa pusei būdams sapņu pasaulē – viņš cītīgi sāka sūkt (iespējams, ka sapņoja par īsto mammu ar pareizo pupu...)! Galvenais, ka līdz ar to barošanas problēma bija atrisināta!  Arī turpmāk Ķūķis vienmēr labāk ēda „pusaizmidzis”, jo kad aktīvi bija jāspēlējas un viņš  bija pārāk jautrā prātā – arī sūkšana nesanāca īsti nopietna...
 Istabas iežogoto daļu tas ātri atzina par savu personīgo telpu un iesākumā bruka virsū visām jaunajām lietām, kas tur „uzradās” – piemēram, sūnu čupiņai, jaunam zaram, spēļmantiņai, utt. Izskatījās šādi -  ūdrēns stingri nostājās uz visām četrām kājām, šņāca un taisīja tādus kā īsus palēcienus „briesmoņa” virzienā. Parasti ūdrēna lielā dūša Ķūķēnu tad arī pameta... un viņš „glābās bēgot”, ielienot zem segas vai jakās. „Mammai” (tas ir – man) bija jāpieradina audžubērns pie visa, kas tam tobrīd bija jauns, svešs un neierasts – nu tieši kā ūdru mammai dabā...
 Pēc četrām dienām,  kuras ūdrēns bija nodzīvojis pie manis un jau sācis kārtīgi ēst, tā svars sasniedza apaļu kilogramu!  Pabeidzot ēšanas reizēs sūkt pienu, Ķūķim ļoti patika kādu laiciņu vēl padzīvoties „mammai” pa klēpi, staipoties, grozoties un vieglītēm kožļājot „mammas” pirkstus – visādi izrādot, cik ļoti labi viņš jūtās un ir apmierināts ar dzīvi!
 Reizēm, īpaši pirmajās dienās , Ķūķis pamodās (pamodinot arī pārējos mājas iemītniekus...) skaļi un spalgi „pīkstot” – saucot mammu. Tad nācās iet bērnu nomierināt un samīļot.
 Piektajā dienā, kuru Ķūķis bija pie manis, viņš sev „atklāja” ūdens pasauli.  Mazā trauciņā visu laiku bija ūdens, ko padzerties, un mans satrakojies bērns pēkšņi izdomāja, ka viņam takš ūdens patīk!  Ar tādu kā palēcienu gaisā, Ķūķis „ienira” līdz pusei ( viss vienkārši nesagāja...)  ar galvu pa priekšu bļodā, kur tūlīt cītīgi mēģināja ar priekškājām ierakties dziļāk! Rezultātā viss bija slapjš – pats Ķūķis, grīda, segas...- un bļodā ūdens, protams, vairs nebija... Tā sāka izpausties ūdra dabiskie instinkti!
 Pēc šī gadījuma arī sapratu, ka jāveic kārtējā „teritorijas uzlabošana”. Zem segām tika paklāts ūdensnecaurlaidīgs materiāls, ūdens trauka vieta vēl tika papildus nodrošināta un sākās nebeidzamais drēbju mainīšanas un žāvēšanas process. Ko padarīsi, ja istabā tiek turēts ūdrs, ar zināmām neērtībām ir jārēķinās... Ūdens trauki laika gaitā tika likti arvien lielāki un arī ūdens tajos tika regulāri mainīts un papildināts. Ķūķim plunčāšanās pa ūdeni sagādāja milzīgu prieku! Tā bija kā gatava izrāde skatītājiem un Ķūķis skaļos smieklus droši vien uztvēra kā aplausus, kas mudināja viņu izgudrot aizvien ko jaunu.
 Ūdrēns arī mēdza kursēt no smilšu kastes uz ūdens trauku un atpakaļ – tā izveidojot dubļainu sliedi... Kad smiltis bija svaigi nomainītas, tajās tika raktas alas un veiktas smilšu peldes, kā rezultātā  ūdrēna kažoks vienmēr bija labi kopts – spīdīgs un tīrs! Dažreiz viņš „samainīja” rotaļvietu uz smilšu kasti un tajās dienās savas darīšanas veica ūdenī. Ķūķis arī nekad nenopurinājās pēc ūdens peldēm un tāds pats, tekošs un pilošs, devās savās gaitās, atstājot aiz sevis slapju sliedi... Veselīgais ūdra kažoks nekad nesamirka un, kad liekais ūdens bija „notecināts”, ūdrēns atkal bija gluži sauss. Dažreiz mēģināju viņu pēc peldes noslaucīt dvielī, bet arī šo procesu Ķūķis tūlīt uztvēra kā kārtējo rotaļu – ļāvās laimīgs, lai viņu slauka un burza, bet pēc tam tūlīt atkal „iemaucās” ūdenī un fiksi skrēja atkal atpakaļ – slauki nu mani atkal! Tā ka lielas jēgas slaucīt rotaļīgo dzīvnieciņu nebija.
 Ķūķim vienmēr bija apbrīnojami rotaļīgs raksturs un visu laiku, kamēr viņš negulēja, tas nepārtraukti spēlējās ar visu, kas bija pieejams. Staipīja zobos zāles stiebrus, zariņus, ieliktās spēļmantas, ložņāja zem voljērā ieliktajiem zariem,  taisot no slēptuvēm uzbrukumus utt.  Ļoti patika diļļu garie kāti, kā arī ķert kā kaķēnam diļļu ziedu čemurus, ja kāds gāja ar viņu spēlēties. Pilnībā apguvis ūdens bļodu, Ķūķis pasāka nest uz turieni visus savus „dārgumus”  - dažreiz pašam vietas tur vairs nebija... Patika guļot uz muguras spēlēties ar dažādām mantiņām – turot tās zobos un tvarstot ar kājām.
 Kad uznāca vēlēšanās pagulēt, Ķūķis mēdza palīst zem segas vai kāda drēbes gabala. Guļot pašam palika karsti un tad miegā viņš atkal lēnām līda laukā – beigās parasti gulēja uz muguras, katra kāja uz savu pusi un ar resno punci uz augšu!
 Pārvietojās Ķūķis visbiežāk kādā no trim veidiem:
1. Ja bija sabijies – līšus uz vēdera.
2. Kad jutās droši – „normāli” staigāja.
3. Kad bija, kā mēs mēdzām teikt, „sagājis sviestā” – tas nozīmē, galīgi satrakojies – pārvietojās lēcieniem.
Enerģiski arī leca klēpī, vēlāk arī uz krēsliem, dīvāniem, utt., bet, ja jutās nedroši, tad nekad negriezās ar vēderu uz augšu.
 Jūlijā Ķūķis ēda vēl tikai pienu no pudelītes, bet augusta sākumā „izdomāja”, ka ir liels diezgan un sāka ēst kārtīgu barību - sīkos gabaliņos sagrieztu lasi un velāk arī maltu gaļu. Pienu gan vēl turpināja dzert līdz pat septembra vidum, kad pats pilnīgi atteicās no šīs „zīdaiņu” barības. Starp ēdienreizēm labprāt tika lietotas arī vieglas uzkodas – skaļi kraukšķinot, labprāt grauza šķēlītēs sagrieztu kartupeli, gurķi, arī ābolu, nedaudz burkānu, kā arī salātu un agro kāpostu lapu. Ēšanas paradumi, kā zināms, ir ļoti individuāli un mēdz būt arī samērā dīvaini..., jo Ķūķis reiz manu acu priekšā ar kāru muti notiesāja arī palielu sēni, kura auga uz vecas malkas pagales, bet rudenī „vaibstīdamies” štopēja iekšā pīlādžogas. Apetīte Ķūķim vienmēr bija laba, ēda visu, ko „mamma” deva, tāpēc, dzīvodams tikai par istabu, bija kļuvis par mazu resnulīti ar apaļu punci.
 Augustā ārā pie mājas tika izveidots mazs pagaidu voljeriņš, uz kuru katru dienu devāmies „paelpot āra gaisu” – pierast pie āra apstākļiem. Iznests ārā Ķūķis atkal momentāli pārmainījās – no rotaļīgā, omulīgā ūdrēna kļuva par pārbijušos”savvaļnieku” – reakcija uz nepierasto vidi.
 Vairākas dienas, visu ārā pavadīto laiku, Ķūķis pavadīja man zem jakas – paslēpies aiz muguras. Ļoti pamazām, nepārtraukti iedrošināts, sāka apgūt jaunu maršrutu – no manas aizmugures palīda man zem kājām, lai tālāk virzītos uz lielās ūdens bļodas pusi, kurā ātri izdarīja savas darīšanas (stress dara savu...) un fiksi atkal muka atpakaļ – aiz „mammas”. Tieši lielā, apaļā ūdens bļoda bija tā, kas „samierināja” ūdrēnu ar jauno vidi, jo tur nu pietika vietas, lai varētu arī papeldēt pa apli un varēja arī vingrināties peldēšanā zem ūdens. Sākumā tikai traucēja uzēstais apaļais vēderiņš, kurš, ūdrēnam peldot, gluži kā pludiņš mēģināja vienmēr pagriezties uz augšu... un Ķūķi mulsināja paša ķermeņa neparastā uzvedība... Regulārie fiziskie vingrinājumi darīja savu un Ķūķis tika pie stingriem muskuļiem un vijīgām, lokanām ūdra ķermeņa kustībām!
 No savā mūžā pirmās vardes Ķūķis pārbijies aizmuka (kārtējais svešais „briesmonis”). Tomēr drīz vien Ķūķa dabīgie instinkti ņēma virsroku  un nākošās vardes viņš pat mēģināja nomedīt – ķert ciet un „kost nost”, izdarot ātrus, ašus iekodienus. Augusta beigās Ķūķis tad arī apēda savā mūžā pirmo vardi – ūdru parasto barību. Ēšanas laikā gan nez kāpēc pats slienājās, puņķojās un tā acis asaroja – izskatījās, ka nez kādu „draņķi” būtu dabūjis, bet nu – varžu ēšanas māka arī bija apgūta!
 Ārā reizēm pie žoga pienāca mājas kaķi, kurus Ķūķis „baidīja” prom palecoties uz viņu pusi un uzšņācot. Kaķi, protams, ūdrēnu pilnīgi neņēma galvā, tikai vēl speciāli uzkāpa augšā un pastaigājās pa voljeriņa jumta sietu, birdinot visādus gružus Ķūķim uz galvas. Pāris reizes gadījās dzirdēt, ka ūdrēns viņiem kaut ko saka savā ūdru valodā, bet šī „svešvaloda” nebija saprotama ne kaķiem, ne man..
 Pagaidu voljeriņā vienu ūdrēnu atstāt nevarēja, tāpēc es visu laiku sēdēju klāt. Uz un no voljera Ķūķis tika nests klēpī – paslēpies zem jakas, tikai galva laukā. Šo rituālu Ķūķis bija labi apguvis un iegaumējis. Vienreiz gadījās ārā aizsēdēties tā ilgāk un Ķūķim acīmredzot tur jau bija apnicis. To viņš man arī lika skaidri saprast – pienāca pie manis tāds „ļoti sakoncentrējies”, diezgan stipri iekoda rokā, stingri paskatījās acīs, mērķtiecīgi iekāpa klēpī un ielīda padusē! Pat man, „dumjam cilvēkam”, bija skaidrs ūdrēna vēstījums – viss, pietiek, ejam mājās! Ilgi vēl brīnījos par šī mana audžubērna gudrību! Turpmāk, ja sēžot āra voljerā, Ķūķis pienāca, iekāpa klēpī un līda padusē – nesu viņu arī tūlīt istabā – ES biju „izdresēta” un Ķūķim vairs nenācās man kost...
 Kā jau minēju iepriekš, Ķūķis koda tikai spēlējoties un kad bija satrakojies. Citā laikā vienmēr viņu droši varēja ņemt rokās, celt (piemēram – nost no virtuves galda...) un nēsāt apkārt – nekad viņš neprotestēja. Te gan ir runa par viņa attiecībām ar mani – cilvēku, kuru ūdrēns bija atzinis pilnībā par savu „mammu”. No svešiem cilvēkiem ūdrēns vairījās, baidījās tiem tuvoties un klāt negāja – ņemt viņu rokās neviens pat nemēģināja.
 Dzīvojot kopā ar cilvēkiem, Ķūķis arvien retāk runājās savā ūdrēna valodā (kāda jēga, kad tāpat neviens nesaprot!...), bet sapņojot gan vēl bieži „čivināja”. Dažreiz, regulāri ar elpas vilcieniem, atkārtojās vienāds „trellis” – Ķūķis „krāca kā putniņš”... Spēlējoties ar satrakojušos ūdrēnu reizēm arī tiešām likās, ka tas ir „radījums bez kauliem” – kustības notika lielā ātrumā, garajam ķermenim lokoties uz visām pusēm, pilnīgi virpuļojot! Man, sēžot istabas iežogojuma vidū, Ķūķis joņoja apkārt, ik pa brīdim, ar slaidu lecienu, ielecot man klēpī, bet es ar pirkstu kutināju viņa apaļīgās miesas – tā bija varena izklaide mums abiem!
 Septembra sākumā nolēmu, ka ūdrēns ir pietiekami paaudzies, lai laistu to pastaigās pa visu māju. Tāpēc izveidoju nelielu, vaļēju spraugu vienā nožogojuma stūrī (nepieciešamības gadījumā spraugu vienkārši varēja atkal aizvērt).  Protams, kā jau no kārtējā jauninājuma, Ķūķis nobijās un „iekunkuļojās” zem segām. Bet interese bija liela, istaba arī tā pati vien bija, smaržas pazīstamas, tāpēc jau pēc īsa brīža ūdrēns pielīda pie spraugas un uzmanīgi skatījās laukā. Ķūķis izdomāja ļoti orģinālu veidu, kā noskaidrot – cik tad droši ir „ārpusē” un kādas „briesmas” tur varētu viņam draudēt!? Viņš ņēma zobos, pa vienai, visas savas mīļākās mantiņas (rotaļžirafi, cāli, koka gabaliņus, utt.), pienesa pie spraugas un meta ārā – tā teikt, „sūtīja tās izlūkos”! Pats gulēja iekšpusē un modri vēroja – kas notiks!? Kad „ārpusē” jau bija vesela mantu kaudze un neviens par tām neizrādīja interesi un nebruka virsū, un „mamma” jau arī tur bija kā tāds drošības garants un stimulējošs faktors, tad arī Ķūķis saņēma dūšu un devās savā pirmajā ekspedīcijā pa visu istabu!


 Tāpat kā āra voljeriņa apguve, arī mājas iekšpuses iepazīšana bija ilgs process, kas prasīja vairākas dienas, kurās likās, ka Ķūķis pilnīgi ir aizmirsis staigāšanas māku, jo, drošs paliek nedrošs, pārvietojās lienot uz vēdera. Laika gaitā jauniegūtā brīvība un paplašinatā ārpasaule Ķūķim ļoti iepatikās, bet visomulīgāk un drošāk viņš joprojām jutās savā istabas stūrī – savā midziņā! Droši vien tāpēc arī nekad īpaši neprotestēja, kad atkal nācās viņu iesprostot, lai nesastrādātu pārāk lielas palaidnības vai arī nenodarītu pats sev pāri tajā laikā, kad neviena mājnieka nebija uz vietas.
 Savos sirojumos pa māju Ķūķis savus laupījumus mēģināja fiksi vien stiept uz māju (visbiežāk taisnā ceļā uz ūdens trauku). Daži no ieguvumiem bija pārāk lieli, lai tiktu ievilkti iekšā pa nelielo spraugu un sagādāja neparedzētas problēmas, piemēram, sēdekļa paliknis, žurnāli vai paša „mamma”, ko satrakojies bērns savā „labumu vākšanas” azartā arī reizēm aiz piedurknes mēģināja ievilkt pie sevis...
 Ūdens traukā nācās likt iekšā akmeņus, jo ūdrēnam augot, pieauga arī tā spēki un viņš ļoti enerģiski mēģināja  parakties zem trauka, tā apgāžot to riņķī. Akmeņu valstīšana par ūdens trauku, protams, izvērtās par kārtējo rotaļu.
 Staigāt pa māju Ķūķim vislabāk patika sekojot kādam ģimenes loceklim, respektīvi, „pinoties” tam pa kājām. Ar interesi tika vērotas visas cilvēku veiktās darbības, mēģinot saprast to jēgu. Reiz sēdēju un mizoju kartupeļus, mizas liku spainī. Arī Ķūķim, kurš tobrīd man asistēja, noliku gabaliņu kartupeļa blakus uz grīdas. Ūdrēns paņēma kartupeli zobos, pacēlās uz pakaļkājām pie spaiņa un iemeta kartupeli pie pārējām mizām, sak – kārtībai jābūt!
  Dažreiz, kad Ķūķim pašam apnika spēlēties ar kādu no mantām, viņš bija ar mieru „dalīties” tajā arī ar citiem. Tā tas varēja pienākt un iemest klēpī kādu savu „dārgumu” – paspēlējies arī tu! Tas, ka tās mantas visbiežāk bija slapjas un netīras..., tas takš nekas! Galvenais ir labā griba un dāsnā sirds! Tā esmu tikusi „nomētāta” arī ar reņģēm un apzelētām, smiltīs un ūdenī izvārtītām pelēm...- bet vienalga nācās rādīt „laimīgu” seju un teikt bērnam mīļu – paldies...
 Pavisam drīz ūdrēns arī „atklāja” trepes uz otro stāvu, kurā vēl bija divas izpētamas telpas, daudz mīksto mantiņu, ko „sasperties”, liels puķupods ar smiltīm un daudz citu labumu. Kāpt pa trepēm viņš mācāms nebija – tā vien likās, ka ūdri ar šo māku jau piedzimst (piemēram, lācēni tādā pašā vecumā labi tika uz augšu, bet bija lielas problēmas tikt atkal lejā). Bija arī liels skapis ar bīdāmām durvīm un durvju bīdīšana, kā arī vēršana vaļā un ciet, atkal bija Ķūķim ļoti aizraujoša nodarbe!
 Ķūķis pats kaut kur atrada arī nelielu, bet ļoti atsperīgu kaučuka bumbiņu, kura tūlīt kļuva par vienu no vismīļākajām ūdrēna spēļmantām. Regulāri tā tika nēsāta zobos visur līdzi un arī vienatnē Ķūķis ar to labprāt spēlējās – atgāžot strauji atpakaļ galvu, bumbiņa tika pamesta gaisā un tad ar sajūsmu atkal ķerta ciet, kad tā „bēga” pa grīdu, atsperīgi palēkdamās gaisā!
 Mājas kaķi istabā laisti netika kopš te dzīvoja ūdrēns. Vienreiz gan kaķene Bebē ātri iešmauca un tūlīt metās slēpties uz otro stāvu. Viņai ļoti nepaveicās..., jo tieši trepju vidū saskrējās ar Ķūķi, kurš momentāli šņākdams metās kaķenei virsū (iebrucējs manā teritorijā!?). Bebē pārbijusies izmuka ārā, bet Ķūķis vēl ilgi, cītīgi ošņādams grīdu, pārbaudīja visu māju – vai svešiniece kaut kur tomēr nav paslēpusies.
 Septembrī āra voljers tika nostiprināts un nedaudz uzlabots, kā arī tur tika ielikta īsta ūdru būda. Būdā sabāzu sienu, dažas Ķūķim mīļākās drēbes un mantiņas un sāku ūdrēnu pieradināt dienā uz dažām stundām atstāt tur vienu. Teritorija, galvenais – ūdensbļoda, bija pazīstama, būdu tūlīt Ķūķis atzina par labu esam, bet sākumā tomēr bieži no voljera atskanēja ūdrēna spalgie saucieni pēc mammas..., kā arī Ķūķis izmisīgi skraidīja gar žogu, redzot ka „mamma” viena (bez viņa) dodas prom mājas virzienā... Katrā ziņā, Ķūķis vienmēr bija dikti priecīgs atkal ienests atpakaļ mājās.
 Mainot ūdeni āra voljera bļodā, vienreiz aiznesu ūdeni nevis ar spaini, bet gan ar zaļu lejkannu, kuras forma nezin kāpēc ūdrēnā atkal izraisīja neuzticību. Ķūķis slēpās kā parasti – aiz mammas, bet ziņkāre un vēlme izpētīt jauno objektu bija liela! Ķūķis, protams, ātri izdomāja kā atrisināt radušos problēmu: slēpdamies aiz „mammas” kajām, viņš sāka šīs kājas( kopā ar visu „mammu”) stumt ar galvu lejkannas virzienā! Kad ar stumšanu vien bija par maz, sekoja īsi, bet samērā sāpīgi kodieni, sak – kustaties taču! Ķūķa taktiskie manevri vienmēr bija izcili!
 Oktobrī māja tika sākta kurināt un, tā kā ūdrēns jau pilnīgi bija pieradis pie āra apstākļiem, viņš tika atstāts ārā arī par nakti, lai tam izaugtu biezs un silts ziemas kažoks.
 Istabas iežogojums tika nojaukts, tikai atstātas dažas pierastās Ķūķa lietas, lai viņam būtu savs stūrītis, kur atpūsties un pasnaust tajās reizēs, kad bija diezgan izskrējies atkal par māju – katru dienu Ķūķis tika nests arī uz māju, uz vismaz pāris stundām. Barošana notika gan ārā, gan istabā.
 Istabā nez kā bija izveidojies vēl tāds rotaļāšanās veids, ka Ķūķis, kaut kur iekodies ar zobiem – dvielī, drēbes gabalā vai čībā (kura, protams, bija kādā kājā..) ļāvās, lai viņu valkā apkārt pa grīdu. Tajās reizēs viss ūdrēna ķermenis bija pilnīgi „ļengans”, kājas brīvi karājās – darbojās vienīgi zobi. Nekur neko tādu Ķūķis nevarēja „noskatīties” un arī savvaļā dzīvojošiem ūdriem šāda rotaļāšanās nav raksturīga...
 Redzot Ķūķa tiešām milzīgo patiku uz ūdeni, oktobra sākumā radās ideja piedāvāt viņam peldes tiešām lielā baseinā – vannasistabas lielajā vannā! Pirmajā reizē ielaidu vannā pavisam maz ūdens un mēģināju uzmanīgi ielikt iekšā Ķūķi...,  kurš momentāli „katapultējās” laukā no ūdens un vannas! Ko citu varēja sagaidīt – atkal viss jauns un neierasts. Nācās atkal veikt ilgu un pakāpenisku pieradināšanas procesu – uzcēlu Ķūķi uz krēsla blakus vannai un izveidoju vannā iekšā no malkas pagalēm tādas kā trepītes (Ķūķim patika malka un kāpelēšana pa to). Vannā ieklāju paklājiņu, saliku mantiņas un ar rokām („mammas” paraugs un klātbūtne) rādīju ūdrēnam, ka – viss ir labi, briesmu nav! Tā pamazām, palēnām, Ķūķis pierada un peldes vannā ūdrēnu pilnīgi pārņēma savā varā...!

 Ļoti lielu patikšanu izraisīja no lokanās ūdenscaurules ar dušas uzgali vai, vēlāk no grozāmā krāna, tekošais ūdens. Turot starp priekšķepām šos ūdens radošos avotus, Ķūķis pats varēja novirzīt ūdensstrūklu, lai tā tecētu tur, kur viņam vislabāk labpatikās! Ļoti patika pabāzt galvu zem krāna, kad ar zobiem, sprauslodams, Ķūķis ķēra ūdeni un ņēma zemūdens masāžas procedūras, tecinādams ūdensstrūklu sev uz pakauša vai kakla un muguras ( ar vienu priekškāju viņš mēdza pieturēt krānu vai arī pagriezt to tur, kur gribējās).
 Kad vanna bija pietecējusi pilna, aizgriezu krānu ciet – rokturis bija vienkārši jānospiež uz leju. Pēc brīža no istabas dzirdu – ūdens tek atkal. Eju, atkal aizgriežu, aizeju prom – tek atkal...? Ķūķis bija veiksmīgi apguvis visus vannai piederošos kloķus..!
 Vannā iekšā Ķūķis tika pats – uzlokoties uz augšu starp sienu un veļaskasti, uzkāpa uz veļaskastes un ūdenī iekšā! Ārā parasti izkāpa uz krēsla, tad noleca uz grīdas un berzējās, rīvējās gar tur noliktajām segām. Visbiežāk gan viņš, izkāpdams no vannas, vienkārši devās pastaigā par māju, aiz sevis atstādams platu ūdens sliedi.
 Visas nočieptās mantas tagad tika nestas uz lielo vannu, kur dažreiz izskatījās kā tādā zupas katlā ar daudzām sastāvdaļām, no kurām viena bija dzīva – ūdrs! Īpaši „briesmīgi” izskatījās, kad Ķūķis, nevienam nemanot, vannā bija sanesis papīra dāvanu maisiņus, kuri ūdenī, protams, tūlīt izšķīda... Turpmāk centos neko tādu vairs nepieļaut... Jā, visiem ir pazīstami Siguldas suvenīri, nelielie spieķīši, vai ne? Tad nu, pateicoties Ķūķa eksperimentiem, uzzināju, ka ilgi mērcēti ūdenī viņi iztaisnojas..!
 Enerģiski Ķūķim peldot vannā uz priekšu un atpakaļ, tur sacēlās lieli viļņi, ūdrēns nemitīgi nira, meta zemūdens kūleņus, lielāko tiesu kādu no savām rotaļlietām turot zobos. Ik pa brīdim Ķūķis arī izkāpa uz vannas malas, pavēroja apkārtni un, vairumā gadījumu kas notika bez mazākā šļaksta, ieslīdēja ar savu lokano ķermeni atkal ūdenī.
  Izpeldējies pēc sirds patikas, Ķūķis nāca meklēt „mammu” un brīvi pastaigājās pa visu māju. Mazās, apaļās ūdrēna acis mirdzēja vien un viņa ķermeņa valoda vēstīja, ka bērns ir gatavs nākamām palaidnībām un rotaļām!

 

Pēcvārda vietā...
 
  Deviņpadsmitā novembra rītā,  tieši četrus mēnešus kopš Ķūķis tika atnests uz manu māju, viņš āra voljeriņā tika atrasts ar pilnībā paralizētu pusķermeni  -  no jostasvietas uz leju...  Rīgā taisītais rentgens uzrādīja smagi satriektu (lauztu) muguras skriemeli – veikt operāciju vetārsts neieteica, pozitīvs iznākums esot praktiski neiespējams, tikai liekas mokas dzīvniekam...
 Ķūķa aktivitātes mazajā platībā beidzot bija pievīlušas kustīgo ūdrēnu..., bet lielo voljeru vēl tikai cēla.
 Pēc pāris dienām (bija pavisam maza cerība, ka jušana saspiestajā nervā varētu atjaunoties pati...- tā diemžēl nenotika..), Ķūķis tika iemidzināts.
 Ķūkis ir pirmais dzīvnieks manā mūžā, kuru es turēju rokās brīdī, kad tika veikta šāda procedūra – ūdrēns joprojām absolūti uzticējās savai „mammai” un man kost pat nemēģināja.., ceru ka „mammas” klātbūtne viņam palīdzēja arī tobrīd...
 Mūžīga piemiņa un mūžīgs – Paldies..- Tev, Ķūķi, no manis...
 Neviens cits dzīvnieks mūžā nav sniedzis man tik daudz neviltota – Prieka!
 Lai Tev daudz tekoša ūdens, tīras smiltis, neskarta daba ar daudziem draugiem un Saule – pāri visam! Tur, kur Tu atrodies patreiz..

Tava audžumamma  -  Velga.
16.01.2011.

Atgriezties